Vecsalienas muižas pils

 Vecsalienas muižas pils

Valsts reģiona nozīmes arhitektūras piemineklis.

 Červonkas muižas pils ir viena no retajām Augšzemes muižu ēkām, kas saglabājusies tik labā stāvoklī līdz pat mūsdienām. Ap pili plešas ēnains parks, vasarā te zied rozes, ziemā logos rotājas leduspuķes, un bieži atbrauc jaunie pāri, kas uzsāk savu kopīgo dzīves ceļu. Gleznainā pils būvēta 1870. gadā neogotikas stilā. Muižas pils celtniecība ilgusi trīs gadus, izmantoti vietējie materiāli – sarkanie ķieģeļi no vietējā cepļa un no Daugavas krastu dolomīta dedzinātie kaļķi. Par to, kas ir ēkas arhitekts, ziņas ir pavisam skopas un nav zināms viņa vārds. Červonkas nosaukums, iespējams, radies no sarkanās krāsas apzīmējuma poļu valodā (czerwony). Jāpiebilst, ka Augšzemē ir vēl vairākas apdzīvotas vietas, kas nes Červonkas vārdu. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā notika intensīva vietvārdu latviskošana, kas pierobežas apvidu kartes izmainīja līdz nepazīšanai – agrākie slāvu valodu vai vācu cilmes vietvārdi tika nomainīti ar latviskiem, un tā laika presē zib paziņojumi, ka «pēc iedzīvotāju lūguma» mājvārdi vai vietu nosaukumi mainīti uz latviskiem. Arī Červonkas vārds tiek uzskatīts par slikti skanošu. Līdz 1934. gadam (Ulmaņa apvērsumam) tomēr muižas vārdu lieto mums pazīstamajā formā – Vecsalienas (Červonkas) muiža, bet pēc tam, «ulmaņlaikos», tomēr diezgan principiāli presē raksta tikai «Vecsaliena», reizēm pieminot labākai saprašanai – bij. Červonka. Pašlaik muižas pili sauc atbilstoši muižas senajam nosaukumam – Vecsaliena (vāciski Alt-Sallensee) Neogotikas stila ēka veidota ar dinamisku un sarežģītu apjoma kompozīciju, segta ar stāvu divslīpju jumtu. Saglabājusies barona kabineta loga vitrāža ar fon Hānu dzimtas ģerboni un lielā zāle ar grezniem griestiem. Uz torni ved vītņveida kāpnes, no tā paveras skats uz parku. Saimniecības ēkas daļēji saglabājušās: divas kūtis, kalpu māja, klēts, zirgu stallis. Pēc nostāstiem pilī bijušas 40 istabas. Blakus pilij un muižas apbūvei 19. gadsimtā izveidots 3 hektārus liels brīvā plānojuma parks ar vismaz 14 eksotisko koku sugām. Parka teritorijā atrodas ēkas pamati – tā esot bijusi pareizticīgo baznīcas ēka, iespējams, Červonkas Sv. Nikolaja baznīca. Skrudalienas pareizticīgo baznīca celta kā šīs baznīcas filiāle 1800. gadā. Pēdējais pils īpašnieks, barons fon Hāns, sievu pārvedis no Berlīnes. Vecie baroni ar dēla izvēli nav bijuši apmierināti, jo jaunā vedekla Johanna nākusi no trūcīgas dzimtas. Kaut gan pils ēka ir grezna un baroniem Hāniem piederējuši lieli īpašumi ne vien Latvijā, bet arī Baltkrievijā, dzīvojuši viņi pieticīgi. Gulējuši uz salmu maisiem (salmi gan katru nedēļu mainīti), spilvenos – auzu pelavas. Vakariņās bieži ēduši kartupeļus ar rūgušpienu. Vecais barons miris pirms Pirmā pasaules kara. 20. gadsimta sākumā muižas saimniecība bijusi nolaista. Stāvoklis krasi uzlabojies, kad par muižas pārvaldnieku, jeb, kā tolaik teica, par muižkungu, kļuvis latvietis Millers. Viņš bijis gudrs, izglītots, bet bargs. Muižā tolaik strādājuši trīs vagari: Červonkā – Zoldeks, Salandzejā – Smarguns, Kirliškos – Krauklis. Tie bijuši vecā kaluma muižas ierēdņi, kas par darba kavējumiem pēruši cilvēkus ar rīkstēm. Ja zemnieka lopi ieklīda muižas daļā, muižkungs Millers par katru govi pieprasīja soda naudu 3 līdz 7 rubļu apmērā. Zemnieki atriebjoties nodedzinājuši muižas klēti un siena šķūni. Neganti bijuši arī mežsargi, nav ļāvuši zemniekiem un kalpiem muižas mežos ne ogot, ne sēņot, ne žagarus lasīt. Toties Ziemassvētkus un Lieldienas muižas kalpi varējuši svinēt trīs dienas. Pabeiguši rudzu pļauju, zemnieki baronesei pasnieguši vārpu vainagu, bet baronam – vārpu vītni. Tā bijusi vienīgā reize gadā, kad visi drīkstējuši ieiet parkā. Apkūlību ballei no pilsētas atvests alus, degvīns, siļķes, rauši, ar kuriem strādnieki tika cienāti. Īpaši atzīmēts arī mēslu vešanas sākums. Pirms pirmā vezuma piekraušanas muižas kūtī iegājis pats barons kopā ar muižkungu. Sievas viņus rumulējušas, bet viņi cienājuši ar degvīnu. 1914. gadā barons aizgājis karā, cīnījies Krievijas armijā. Pēc kara atgriezies savā muižā. 1920. gada zemes reformas rezultātā lielie īpašumi muižniekam atsavināti, atstāti vien 50 hektāri. Barons tos pārdevis Romānam Ņikitinam, bet pats ar sievu, meitu un dēlu aizbraucis uz Vāciju. Latvijas centrālā zemes ierīcības komiteja 20. gadsimta 20. gadu sākumā bija nolēmusi atstāt katrā apriņķī nesadalītus 3-4 lielākus un vairākus mazākus muižu centrus. Pavisam kopā visā Latvijā tādi bija 63 lielie (ap 300 ha) un 130 mazie centri (ap 50 ha). Tā nu Červonka iekļuva starp deviņām Ilūkstes apriņķa muižām, kuras varēja ilgstoši īrēt, piesakoties uz konkursu. Lai iegūtu tiesības muižu īrēt, līdz 1921. gada 1. decembrim tika piedāvāta iespēja pieteikties Centrālajai zemes ierīcības komitejai. 1922. gadā Vecsalienes muiža (Červonka) Salonajas pagastā izrentēta Ilūkstes apriņķa valdei. Tālākais mērķis – izmantot lauksaimniecības ziemas skolai un vaislas mājdzīvnieku punktam. Muižā sākas rosīga dzīve – te pēc 1922. gada darbojas gan jau minētā lauksaimniecības skola, gan pamat skola, izveidota arī lauksaimniecības paraugferma. Lai gan skola presē slavēta, atzīmējot gan audzēkņu veiksmīgo turpmākā darba pieredzi, labās prakses iespējas un mācību līdzekļu pieejamību, kā arī skolas pārziņa Ābeles enerģisko darbību Salienas koppienotavas celšanā un izveidošanā par lielāko un turīgāko Ilūkstes apriņķa kooperatīvu uzņēmumu, skola 1928. gadā tika slēgta audzēkņu trūkuma dēļ, un tās inventāru nodod Valsts Bebrenes lauksaimniecības vidusskolai. Vecsalienas muižā no 1923. līdz 1929. gadam darbojās arī jau minētā valsts lauksaimniecības paraugferma ar vaislas stacijām. Vietējiem lauk saimniekiem bija iespējams ieaudzēt vaislas zirgus, liellopus un citus māj dzīvniekus. Tā kā fermas uzturēšana no valsts prasīja lielus izdevumus, to likvidēja. Muižā atradusies arī Salienas I pakāpes pamatskola (vēlāk – valsts pamatskola, valsts tautskola). Tā šeit pārcelta no Salienas pagasta Tartakas 1921. gadā, bet jau 1922. gadā atkal pārvietota uz Tartakas Jugaņiju. 1925./1926. gadā skola atkal atgriežas Vecsalienas muižā, kur to uzsāk vadīt Pēteris Grāve, un skolā šajā gadā ir 180 audzēkņu. Jau 1930. gadā sākti mēģinājumi uzcelt jaunu skolas ēku, tomēr dažādu iemeslu dēļ tas kavējas. 1934. gadā Salienas zemnieki sūtījuši delegāciju uz Rīgu pie Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa ar lūgumu uzcelt pagastā jaunu skolas ēku. Prezidents Ulmanis pats personīgi ieradies Salienā, lai novērtētu vietu, kur celt skolu, un 1935. gadā atbraucis novērtēt skolas celtniecības gaitu. Jaunā skolas ēka uzcelta vietā, kur tā darbojas joprojām, un 1937. gadā skola no Červonkas pils pārcelta jaunajās telpās. 1934. gadā izmaiņas valsts politiskajā iekārtā atnes pārmaiņas arī Vecsalienas muižā – tiek pieņemts lēmums iepriekš nesadalāmo muižas centru tomēr sadalīt jaunsaimniecībās, bet pils ēku kopā ar 7,44 hektāriem zemes un augļu dārzu piešķirt 12. Ilūkstes aizsargu pulkam. Zemes gabali tika piešķirti arī vietējai kop moderniecībai (piensaimniecībai) un luterāņu draudzei. Vecsalienas muiža ir bijusi ne tikai izglītības, kultūras un lauksaimniecības centrs – te ir piedāvāti arī medicīnas pakalpojumi, un pilī atradies Salienas-Skrudalienas rajona ārsta dzīvoklis. Ārstam piedāvāts «brīvs dzīvoklis no piecām istabām, apkurināšana un apgaismošana», tomēr vairākkārtēja brīvās amata vietas iz sludināšana un ziņas presē par ārsta trūkumu vēdertīfa epidēmijas laikā liek domāt, ka dakteri pārāk nesteidzās ieņemt vietu tālajā pierobežā ar «satiksmi vissliktākā stāvoklī», kaut gan labākiem zemes ceļiem – pēc paša pagasta vecākā Salenieka presē rakstītā. 1936. gadā Vecsalienas aizsargu namam piederoša atsevišķa ēka pārbūvēta par veselības kopšanas punktu mazturīgo iedzīvotāju vajadzībām. Šo nodomu kopējiem spēkiem veicis 12. Ilūkstes aizsargu pulks, Salienas un Silenes pagastu pašvaldības un Sarkanais Krusts. Pēc kara muižas pils ēku turpināja izmantot un uzturēt, taču diemžēl padomju gados iekštelpu remonts ticis veikts, vairāk domājot par funkcionalitāti, nevis vēsturiskā veidola saglabāšanu. Tā 1950. gadā remonta laikā esot zuduši griestu gleznojumi un ģipša veidojumi griestos. 1985. gadā veikts kapitālremonts, blakus skatītāju zālei izbūvēja kinomehāniķa telpu, logu aizstikloja ar stikla blokiem. 1984. gadā institūtā «Latgiprozem» ticis izstrādāts muižas teritorijas apzaļumošanas un labiekārtošanas plāns. Gadu desmitiem ilgi šajā ēkā bijis kolhoza kantoris, kultūras nams, bibliotēka, līdz 1970. gadam – arī skola.

Teksts-Jolanta Bāra, foto – VISITDAUGAVPILS.LV